Velosipēdi ar biezām riepām ļauj braukt pa sniegu

BREKKENRIDŽA, Kolo — tas izskatās pēc velosipēdu Humvee.Masīvajam divriteņu transportlīdzeklim ir plata priekšējā dakša, hidrauliskās disku bremzes un platas, apaļas riepas, kas varētu pārvarēt takas ar SEAL Team Six niknumu.Tas sver 30 mārciņas un ir nokrāsots slepeni melnā krāsā.Mana misija ir braukt pa sniegotu taku Kolorādo štatā ārpus Brekenridžas.

"Tos sauc par treknajiem velosipēdiem," skaidro Sidnija Foksa, kurai kopā ar savu draugu Niku Truitu pieder Breck Bike Guides."Tie ir diezgan jauni Kolorādo, bet Vidusrietumos un Aļaskā tie ir bijuši gadiem ilgi.Lielās riepas ļauj peldēt pa sniegu.

Riteņbraukšana sākās apmēram pirms ceturtdaļgadsimta divos ģeogrāfiski atšķirīgos reģionos: Aļaskā un Ņūmeksikā.Platās riepas ļāva braukt pa ziemas takām uz ziemeļiem, bet pa tuksneša kāpām un arrojo uz dienvidiem.Spēcīgi piedzīvojumu meklētāji kopš tā laika ir izmantojuši tos, lai brauktu pāri Sahārai un šķērsotu Antarktīdu līdz Dienvidpolam.Fox sola, ka mans brauciens būs daudz mazāk biedējošs.

Dodamies pa ielu un pagriežamies uz French Gulch Road.Mīdot pedāļus uz ietves, uzreiz kļūst redzamas divas interesantas braukāšanas ar “fas-bike” īpašības.

Pirmkārt, tā ir stūrēšana.Tā kā tik daudz gumijas saskaras ar ceļu, pagrieziens šķiet gauss.Tas ir līdzvērtīgs riteņbraukšanai, mēģinot manevrēt mana vectēva veco Chrysler sauszemes jahtu.

Fox man apliecina, ka uz sniega kļūst labāk.

“Pagriežot jūs nejutīsit, ka riepa sūc zemi.Uz sniega tas vairāk atgādina tipisku kalnu velosipēdu.

Tad ir vibrācija.5 collu plats kloķu pleķis, kas atsitas pret ietvi, izraisa riepu dūkoņu un velosipēda sēdekļa vibrāciju.Man šķiet, ka es braucu ar Magic Fingers divriteņu versiju.

Atšķirībā no vasaras kalnu velosipēdiem, mūsu treknajiem velosipēdiem trūkst priekšējo pārslēdzēju.Mainās tikai aizmugurējie pārnesumi.Par laimi, ar mazo ķēdes gredzenu priekšā un 10 pakāpju ķēdes ratu bloku aizmugurē, mans velosipēds ir pietiekami zems, lai man nebūtu problēmu miet pedāļus brauktuves kalnu daļās.

Dažu minūšu attālumā no pilsētas mēs iegriežamies trailhead autostāvvietā, kurā nav automašīnu.

"Mums Brekā ir paveicies," saka Fox.“Mums ir takas, kas ved līdz pat kalna nogāzei, un mums tās ir ļoti izplatītas.Mēs varam braukt vienā trasē augšup un vienā trasē atpakaļ un nekad neatrasties uz vienas takas.

Par laimi, nedēļu nav snidzis un celiņa virsma ir labi noblīvēta.Pūderis varētu būt piemērots slēpošanai, taču ar velosipēdu uzsitiet uz vaļīgu, dziļu sniegu, un virzība uz priekšu var pēkšņi apstāties, paceļot galvu virs stūres.

"Pārliecinieties, ka griežat vienmērīgi un konsekventi," saka Fox.“Mēģiniet spiest pedāļus pēc iespējas vieglāk.Ja aizmugurējā riepa izgriežas vai iestrēgsti rievā, nokāpiet un ejiet augšā vai atrodiet nelielu līdzenu vietu, lai atsāktu braukt.Dažreiz jūs nokāpsit uz sāniem un abas riepas vienkārši nogrims.Tā ir tā jautrība.”

Mēs ar pedāli dodamies tālākajā lielajā baltumā.Tagad, kad tas ir atbrīvots no ietves, tas šķiet kā vasaras kalnu riteņbraukšanas ledus versija, taču bez akmeņiem.Lielākā problēma, ar ko es sastopos, ir tā, ka, braucot kalnā ar pedāli ar zemāko no zemajiem pārnesumiem, es tik tikko braucu pietiekami ātri, lai saglabātu līdzsvaru.

Takā pagriezieni ir labi iezīmēti, un drīz vien iebraucam mežā.Mēs turpinām ceļu pāri kalnam un dalei, beidzot apstājamies pie Reiling Gold Dredge paliekām, kas ir koka relikvija no apgabala minerāliem bagātās pagātnes.

Fox skaidro, ka daudzas velosipēdu takas ved pa tranšejām, kas izraktas apgabala kalnrūpniecības ziedu laikos.

Mēs apgriežamies un dodamies atpakaļ uz autostāvvietu.Šeit tagad ir novietotas dažas automašīnas, un citi resnie riteņbraucēji gatavojas doties ceļā.Mēs nogriežamies atpakaļ uz galvenā ceļa un, riepām dungojot pret ietvi, skrienam atpakaļ uz pilsētu.Burvju pirksti nekad nav jutušies tik labi.

Skrejriteņi un elektriskie skrejriteņi